Pāvila Brūvera grāmatai pievērsu uzmanību galvenokārt tāpēc, ka vēlējos uzzināt ko vairāk par viņa dzīvi un darbību. Manu uzmanību piesaistīja grāmatas vāks ar autora portretu, kurš vienlaikus liecina ne tikai par viņa garīgo pārliecību – bīskapa krusts, baltā mācītāja apkaklīte –, bet arī par tieksmi uz dinamismu vai azartiskumu, uz ko norāda motobraucēja melnā ādas jaka. Savukārt uz aizmugures vāka autors redzams, spēlējot vijoli. Šis mūzikas instruments pavadījis viņu visu mūžu.
Arņa Šablovska rakstītā grāmatas ievada nosaukums – “Aizraujošs dzīves piedzīvojums ar sevi, citiem un Dievu” – kodolīgi atspoguļo grāmatas saturu. Savu dzīves ceļu autors izvēlējies izstāstīt 54 nelielos stāstos, kurus noslēdz ārkārtīgi trāpīgi citāti no Bībeles. Tie ir rūpīgi izvēlēti un apstiprina paša Brūvera teikto:
“Tā ir liecība par manu dzīvi Dieva aizsardzībā, Viņa vadībā. Ka Viņš mani ir izvilcis no visām ķezām. țoti slikti mana dzīve varēja beigties daudzos gadījumos, arī manas izlaidības, manas nepaklausības dēļ, es esmu daudz sliktu lietu sastrādājis, bet, paldies Dievam, es vienmēr tiku pasargāts no smagām sekām.”
Kā pārliecinātu baptistu sešu bērnu ģimenes pastarītis Pāvils, kurš nāca pasaulē, tēvam jau atrodoties izsūtījumā Sibīrijā, izauga par jaunekli, kurš vēlāk deva sev solījumu darboties Latvijas labā? Autobiogrāfiskais vēstījums aizsākas ar Brūvera stāstu par vecākiem, viņa piedzimšanu un mātes pienu.
Visticamāk, pēdējais lasītājos raisīs asociācijas ar tagad jau daudzās valodās tulkoto Noras Ikstenas romānu. Paralēles patiešām pastāv.
Jau agrā bērnībā mazais Pāvils bijis īsts nemiera gars, kurš ne reizi vien nonācis nervus kutinošos piedzīvojumos – kā stāstos par rotaļāšanos ar detonatoru vai mēģinājumu aizceļot uz Kaukāzu. Jau paaudzies, Brūvers kopā ar brāli bērzā izkāruši pašdarinātu Latvijas karogu.
Stāstā “Spoks” grāmatas autors atceras kādu braucienu ar motorolleru. Braucamrīks ceļā tik bieži atteicies darboties, ka braucējs sanervozējies un turpat mežā sācis spēlēt līdzi paņemto vijoli. Tās sērās skaņas novakarē pārbiedējušas netālu strādājošo elektriķi, kurš padomājis, ka notiek spokošanās.
Stāstījums soli pa solim atklāj, kā Brūvers īstenojis pretošanos padomju režīmam, kā abi ar brāli Olafu tikuši tiesāti, kā vairs nav varējis turpināt medicīnas studijas, tajā pat laikā nebaidoties, ka varētu zaudēt karjeru, ģimeni vai pat dzīvību.
Grāmata liecina, ka bieži izplatītais uzskats par kristiešiem kā pasīviem sabiedrības locekļiem neatbilst patiesībai.
Brūvers reiz izteicies: “Es domāju, ka daudzi kristieši ir saklausījušies, ka mums nav jāiet politikā. Es tam nepiekrītu. Mums vismaz vajadzētu interesēties un zināt, ko aizstāvēt, par ko balsot un lūgt. Un, ja kādam ir spējas un aicinājums, noteikti vajadzētu arī iet politikā.”
Lasot autobiogrāfisko stāstu, varam iepazīt ne vien talantīgu un uzņēmīgu personību, bet arī Latvijas neseno vēsturi, kad bija daudz cilvēku, kuri nebaidījās stāties pretī “ļaunuma impērijai”.
Brūveru vadījusi pārliecība, ka ar šo dzīvi nekas nebeidzas. Tas arī devis spēku stāvēt par patiesību un dod spēku joprojām, jo autora pārliecība ir “…, ka tas ir ceļš, kas man ar Dieva palīdzību tālāk ejams visu mūžu, un es varu būt drošs, ka šī ceļa galā nonākšu tur, pēc kā mana sirds ir tik ļoti noilgojusies.”
Noderīgi: bauskasdzive.lv / www.janisroze.lv
Brūvers, Pāvils. Visuaugstākā patvērumā. Limbaži: Limbažu evaņģēliski luteriskā draudze, 2022. 173 lpp. ISBN 9789934895647.
Astra Šmite 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozares informācijas eksperte.